Vācijas televīzija ARD pēta Samariešu pakalpojumus pierobežā

Šodien kopā ar Vācijas televīziju ARD viesojamies Ziemeļlatgales pierobežā. Vācijas televīzijas žurnālisti iepazīst Samariešu atbalsts mājās darbu un sajūsminās par pakalpojuma unikalitāti un apjomīgumu, savukārt mēs sarunās iepazīstam senioru dzīvesstāstus. Šodien viesojāmies Efrozinas kundzes mājās, pie kuras iespējams nokļūt tikai pārbrienot kilometru plašu pļavu, aizaugušu ar metru gariem zāļu stiebriem, jo piebraucamais ceļš jau daudzus gadus kā netiek lietots un pārvērties par pļavu. Kundzei, kurai nu jau krietni virs 80 gadiem, šis jau ir nepārvarams attālums, tāpēc Samariešu brigādes piegādātie produkti, ziemā ienestā malka un citi darāmie darbiņi ir tik ļoti svarīgi, lai varētu turpināt dzīvot savā attālajā viensētā, vakaros atpūsties pati savā gultā un pa logu vērot stirnu ģimenes, kuras netraucēti staigā pa pagalmu. Kā saka kundze – citiem to varbūt nesaprast, kāpēc es šeit joprojām dzīvoju, bet man tas ir pats svarīgākais – būt savās mājās.

Nākamo apciemojam gados vēl diezgan jauno Jāni. Viņam šogad apritējuši 62 gadi, taču diemžēl piedzīvots insults un joprojām ir nelielas grūtības pārvietoties, līdz ar ko piešķirta arī 2.invaliditātes grupa. Viņš arī jau ilgus gadus dzīvo pavisam viens – sieva mirusi, bērni devušies dzīvot uz Angliju un tuvākie draugi, kuri vēl kādus gadus atpakaļ varēja apciemot, arī vairs nevar mērot tik tālu ceļu ciemos. Kā Jānis saka – tuvākie kaimiņi esot pusotra kilometra attālumā, bet tad jāiet “pa taisno”, viņš piebilst norādot meža virzienā. Viņš par dzīvi pilsētā ne dzirdēt negrib. Cik nu ilgi veselība ļaus, tik mēģinās dzīvot savā viensētā. “Pilsētnieki šo zaļumu un skaistumu var tikai apskaust,” viņš savā latgalieša vienkāršumā nosaka.

Avelīnai ir 88 gadi un viņa savās tēva mājās atgriezās pirms vairāk nekā 25 gadiem, kad beidza darba gaitas Rīgā. Tur nostrādāti vairāk nekā 35 gadi par skolotāju Rīgas 1.palīgskolā, kurā mācījās bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. “Pirms kara mums bija liela saimniecība, mēs bijām 14 cilvēki ģimenē, turējām daudz lopus,” atceras Avelīna. “Bet tad uznāca karš, māju sabombardēja, saimniecība nodega… Tolaik nebija iespēju to visu atjaunot, visu spēkiem uzcēlām nelielu mājiņu. Tāda nu tā ir joprojām. No kuplās ģimenes arī esam palikuši vairs tikai 3 – mans brālis, kurš ir uz nāves gultas, un mans dēls Rīgā,” piedzīvoto un pieredzēto atceras sirmā kundze, skumji nosakot, ka arī savas meitas nāvi nācies pārdzīvot. Tomēr Avelīna ir možu garu, vienmēr priecīgi sagaida palīgus no Samariešu komandas un saka, ka dzīve ir tāda, kā ir – gan ar saviem cēlumiem, gan kritumiem, gan pakalniem, gan ielejām – tieši tāpat, kā paskatoties ārā pa savas mājas logu uz saules apmirdzēto pakalnu ziedošajām pļavām.